Muļķis

Es katru vakaru izvelku kārti par rītdienu.

Muļķis. Taro lielo arkānu pats sākums, sākotne, nulle. Ar Muļķi sākas mans 22 dienu ceļš pretī Zvaigznes dienai. Tas ir ceļš, kuru es veltu pašam ceļam un gara iemiesošanai, izlīgumam ar ķermeni, mīlestībai, maigumam un rūpēm. Lai šis ceļš kalpo kā apliecinājums izvēlei - teikt dzīvei JĀ. Mēs ar draugu Ingu esam atgriezušies mājās, laimīgajā zemē. Divi Sprīdīši, ar nobrāztiem ceļiem, iemācījušies izturēt, velnu uzvarējuši un Lienīti princeses vietā izvēlējušies.

Vēji valdīti, ciešanas izciestas, asintiņa notecināta, raganas atburtas. Tas labi padarīts. Nu palicis svarīgākais, pats, pats svarīgākais, kad cīņas ar ārpasauli izcīnītas. Tad jānoiet ceļš par sevi. Tas ir citāds ceļš. Tajā nekas nav jāpierāda citam, nekas jāsasniedz vai jāuzvar. Tas ir ceļš, kurā katrs no 22 soļiem ir par izvēli mīlēt savas mājas- brīnumaino, dzīvo ķermeni, un atļauju tajā ienākt tam, kas ir pacietīgi gaidījis uz lieveņa, tam, kas vārdā nav nosaucams. Vismaz pagaidām.

Iespējams šis būs skaistākais un grūtākais ceļš. Jo viss, kas būs jādara - jāmīl. Pa īstam, pa godīgam. Neļauties pašai sevi piečakarēt, apmānīt, aizvilināt. Palikt tajā kas ir. Palikt ar sevi. Neaizštopēt, neaizrunāt, paklusēt. Palikt un samīļot. Es ticu, ka man izdosies. Es ticu, ka arī manam draugam tā pat būs.

Bez steigas. Bez cukuriem. Bez pārbāztiem vēderiem. Bez informācijas bluķiem. Bez pārmetumiem. Bez meliem. Bez miltiem. Bez rājieniem.

“Sveiks, Muļķi. Es esmu gatava doties ceļā. Dod roku un pastāsti man par sevi,” es viņam lūdzu, tiklīdz satiku. No viņa staroja apņēmība, bezrūpība un bezbailība. Viņa sirds, prāts un augums bija gatavi nezināmajai pasaulei, viņš alka to izzināt. Viņš zināja, ka dodas neprātīgā ceļojumā, kurš to izmainīs uz visiem laikiem. Uz pleca pauniņa, pavisam maza, tur viss, kas nepieciešams. Tāda pati kā sprīdīša ķesele.

Es sajutos droši blakus viņam. Blakus Muļķim ir droši, padomā tik!

Viņš iedeva man roku un mēs devāmies ceļā. Aiz mums baltajā sniega palika nospiedumi. Kādu brīdi palika un izpalika.

“Kāpēc mēs baidāmies būt muļķi, ”viņš vaicāja.

Es gribēju palikt ar šo jautājumu, nesasteigt atbildi, kā ierasts. Kādu brīdi būt muļķis. Bija grūti novaldīt visas puspatiesības, kas lauzās izspraukties no manis ārā, lai tikai būtu pamanītas, sadzirdētas, uzklausītas. Bet es paliku klusumā, es šoreiz, šai ceļā, izvēlos nonākt līdz patiesībai. Nepalikt pusē. Es klusēju un kopā ar Muļķi tas bija viegli. Viegli.

Klusumā uznira jautājums - kas ir Muļķis? Kas ir ceļa sākums, neprāts, nezināmais? Kas ir tas no kā mēs baidāmies?

Es nesteidzos. Es klausījos sevī un klausījos.

Muļķis ir Drosmes dvīņu liesma, neatdalāms pāris. Varbūt tāpēc mēs baidāmies no drosmes un tāpēc mūsu pasaulē tā tik ļoti pietrūkst? Drosme paģēr būt tam, ko visticamāk kāds nosauks par muļķi. Svarīgi atzīmēt, ka es šeit nerunāju par stulbumu. Muļķis un stulbums nav pat attāli radinieki, lai arī no pirmā acu skatiena varētu samanīt šķietamu līdzību.

Ir viegli, ka šo jautājumu varu atstāt neatbildētu. Taču vienu gan es gribu pateikt skaļi. Tā spēkpilnā eneģija, kas izstaroja no muļķa sirds bija svarīga lieta. Šķita, ka viņa krūtīs dzīvo apzeltīts saules bērns, neiztukšojama enerģijas baterija, silta gaisma, maigs spēks. Arī es tā gribu. Es gribu, lai manas krūtis ir neizdziestošs lākturis. Mīloša Muļķa Sirds.

Spēks ir enerģija.

Enerģija ir spēks.

Muļķis velta enerģiju savam ceļam un pieskata, lai neatdotu to tam, kas nav viņam pa ceļam, jo tas gan būtu diezgan stulbi.

Un mēs gājām.

Un gājām.