Tuvums un tālums. Kailas sarunas par mīlestībām, vājībām un baudām, prātu un neprātu. Par mani un tevi. Un var jau būt, ka tas viens un tas pats.
P.S. LOVE FIRST
Kāda jēga? eksistenciālie dzīves jautājumi manī skrāpējas un kņudina jau gadus 15. Nesen atradu atbildi, kas ir gana plaša, lai ietvertu visus izdomātos stāstus.
Mēs te esam, lai mācītos mīlestību. Pārāk saldi? Nepavisam. Mācīties mīlestību manā pasaulē ir rūgti, skābi un reizēm pārāk sāļi. Bet man patīk mācīties. Tad nu te satek mani mīlestības mācīšanās stāsti. Visvisādi. Manā pasaulē mīlestība esmu es, tu un viss pārējais. Jautāsi- kāpēc vienpadsmit. Jo II ir simbols attiecībām un ceļam. Tie ir viens un viens, kopā divi. Tie ir vārti pie sevis un ceļš bez sākuma un gala. Tās ir divas sliedes, kuras varbūt nekad līdz galam tā arī nesatiekas.
Esi sveicināts manā mīlestības stāstā. Mācīsimies kopā?
Vieta, kur izzināt, nevis uzzināt
Viss slikti. Viss labi
stāsts
Sestdiena. Viss slikti. Viss labi.
Vakar ilgi raudāju. Bija grūti, bet, mazliet pat patika. Jā, atzīstos, man patīk ik pa laikam tā kreptīgi izraudāties. Nokrist uz ceļiem un padoties sevis priekšā. Izšķīst nevarībā, izmisumā un vienaldzībā. Tad vairs nav jāsmaida, tad vienalga, ko kāds padomās. Bet par vakardienu un to, kā ar zābakiem un mēteli kāpu ezerā pēc telefona, kurš nogrima dzelmē, citā reizē. Šodien par šodienu.
Pamodos piekususi no dzīves. No brašas turēšanās. Pieņēmu lēmumu - šodien neko neturēšu un pati arī neturēšos. Lai upe pati mani nes, kā teica Ezītis miglā. Viss slikti. Un, jā, man dažreiz patīk, kad viss slikti, tad pilnīgi legāli drīkst neturēties braši.
Atļāvu sev šodien visu dienu gultā. Ēdīšu un lasīšu. Uz naktsskapīša jau gaida bērnu bibliotēkā atrastā J.N.Harari grāmata Kāpēc pasaule nav taisnīga? Ap desmitiem sāku servēt brokastis. Ēdiens ir mana bauda un grāmatas arī. Bet ne tikai. Janvārī šo gadu sev pasludināju par baudīšanas gadu. Man ir tāda sajūta, ka baudīšanas aspekts ir atslēga dzīves kvalitātes celšanā. Testēšu un dalīšos. Atceros kā ar draugu, sauksim viņu par mūku, reiz sapņojām par to kāda būtu pasaule, kurā cilvēki vismaz reizi nedēļā izbaudītu kvalitatīvu orgasmu. Par to, kas manā pasaulē ir kvalitatīvs orgasms, arī citā reizē.
Tātad, brokastis. Akmens piestiņā saberžu ķimenes, mmm dievīga smarža. Uz tirkīzzilā šķīvja izkārtoju burkānu un kāpostu salātu ligzdu, pa vidu iestutēju pāršķeltu lauku tantes oliņu. Cik skaisti iztek dzeltenais šķidrums...
“Perfekti novārīta”, salepojos ar sevi. Šorīt būs kakao. Paņemu no trauku žāvētāja maigi rozā māla krūzi. Tikai tagad pamanu, ka tai uz dibena ir rakstīts NEW. Nu, ja, nodomāju, pačīkstēšu šodien un rīt būšu atkal kā no jauna piedzimusi. Rozā krūze ir īpaša, to atvedu pirms mēneša no Peru, pēc augu diētas džungļos, atradu to mākslinieku galerijā Limā. Man jau gadiem ir krūžu fetišs, bet nekad vēl nebiju sajutusi savās rokās TĀDU krūzi. Pieskarties viņai ir kā pieskarties beznosacījuma mīlestībai. Nu, ja, nodomāju- māls taču mamma zeme un rozā.. lai būtu ābeļziedi. Silto kakao krūzi un tirkīza šķīvi nesu uz gultu, saservēju blakus un nopriecājos - kā viņiem saskan, varen skaists pāris. Paņemu no plaukta arī šokolādes konfekti, ko mamma iedeva, šodien noderēs. Ieraušos gultā un skatos uz saskanīgo trauku pāri, kūpošo kakao un konfekti, uz kuras izrādās rakstīts - LAIME.
Uz mirkli apstājas laiks un apziņā iznirst jautājums-
Vai nav jocīgi, cik dzīvainā pasaulē mēs dzīvojam, vai pareizāk būtu teikt- cik dīvaina pasaule esam mēs?
Pirms stundas viss bija slikti. Pa īstam.
Tagad. Skatos uz laimi un apjauši- viss labi.
Labu apetīti!
